Vai draugi ir vajadzīgi pēc 65 gadu vecuma -novērojumi un pārdomas
Ja atvērāt šo rakstu, tad jums jau ir pāri 60 un jūs sapņojat beidzot atbrīvoties no uzbāzīgiem paziņām un paziņot: “Pietiek! Es vairs neklausīšos stāstus par veselību!”
Vai draugi ir vajadzīgi pēc 65 gadu vecuma? Jebkurā gadījumā – noskaidrosim, kāpēc pēc 65 gadiem var droši nosūtīt draugus “atvaļinājumā”… vai tomēr nevajadzētu.
1. daļa. Argumenti “par”: kāpēc draugi – tas ir kā sporta apavi uz papēžiem (ērti, bet nav obligāti) “Esmu noguris, es aizeju” Pēc 65 gadiem jums ir pilnīgas tiesības būt nogurušam no sabiedriskajām formalitātēm. Vairs nav jā:
— izliekas, ka interesē kaimiņa mazbērnu fotogrāfijas (jā, tie paši, kas jau 15 gadus mācās pirmajā klasē);
— klausās, kā draudzene 40. reizi pārstāsta “Troņu spēles” sižetu, jaucot Džonu Snovu ar Ziemassvētku vecīti;
— piedalās politiskās diskusijās.
Pluss: Brīvo laiku var veltīt miegam, grāmatām vai jaunas spēles apgūšanai. Starp citu, kaimiņi to novērtēs.
2. Ar vecumu pacietība starp personu problēmām kūst ātrāk nekā saldējums saulē. Kāpēc jums vajadzētu:
— skaidrot, kurš aizmirsa samaksāt par tēju kafejnīcā 1987. gadā?
— klausīties par znotu, kurš “atkal nopirka nepareizo desu”?
— iesaistīties sarunā ar vasarnīcas kaimiņiem par pētersīļu dobi?
Pluss: Mazāk stresa – vairāk gadu dzīvei. Un jā, beidzot var audzēt pētersīļus tur, kur gribas.
3. “Esmu pats sev kompānija” Pēc 65 gadiem jūs beidzot saprotat, ka jūsu sabiedrība ir pati patīkamākā. Var:
— pārskatīt visas filmas ar De Niro, neklausoties: “Atkal viņš?”;
— ēst kūku brokastīs, ar nevienu nedaloties;
— klusējot meditēt, raugoties uz kaktusu.
Pluss: Jūs vairs neesat spiests būt “ērts”. Jūs – kā kaķis: gribat – murrājat, gribat – šņācat.
4.Argumenti “pret”: kāpēc draugi – tas ir kā Wi-Fi (šķiet, ka var bez, bet pēc tam meklē) “Vientulība un Brīvība: kur ir robeža?”
Zinātnieki – šķietami gudri cilvēki – apgalvo: sociālās saiknes pagarina dzīvi, samazina atmiņas problēmas un pat… uzlabo tējas garšu! (Pēdējais nav pārbaudīts, bet izklausās pārliecinoši).
— Komunikācija ir “vingrošana prātam”. Joki, sarunas, atmiņas – tas viss neļauj tām aizmigt.
— Draugi atgādina: jūs neesat viens savās problēmās. Pat ja viņu galvenā problēma ir: “Kur palika manas brilles?” (spoileris: uz pieres).
Vientulības mīnuss: risks pārvērsties par varoni no anekdotes, kurš sarunājas ar istabas augiem. Lai gan – kurš teica, ka tas ir slikti?
Draugi pēc 65 – tie ir:
— tie, kas atnesīs zupu un nejautās: “Kur ir tavs vīrs?”
— tie, kas palīdzēs tikt galā ar jauno viedtālruni (vai vismaz kopā pasmiesies par to, kā jūs nejauši ieslēdzāt priekšējo kameru);
— tie, kas atgādinās: “Klau, tu taču izgāji uz ielas čībās!”
Mīnuss atteikumam no draugiem: nāksies paļauties uz balss asistentu internetā un sarunāties ar to.
Lasi vēl: Pievieno tikai vienu sastāvdaļu zāģu skaidām un iegūsti ideālu mēslojumu un mulču mellenēm
“Smejies bez iemesla? Tas ir pa mūsu gaumei!” Ar draugiem var:
— atcerēties, kā 70. gados mēģinājāt dejot tvistu uz ledus;
— pasmieties par to, ka visi aizmirst dziesmu vārdus;
— apspriest, kāpēc mazbērni jūs sauc par “dzīvo memi”.
Mīnuss: bez draugiem nāksies smieties par saviem jokiem vienatnē. Bet vismaz cepumi nevienam nav jādod!
Tad vai draugi ir vajadzīgi, vai ne? Ja izvēlaties “dzīvot bez draugiem” ietaupāt laiku, nervus un “Raffaello” konfektes, bet gatavojieties tam, ka jūsu galvenais sarunu biedrs būs televizors atkārtojumu režīmā.
Ja izvēlaties “draudzēties bez fanātisma”: uzturat prātu tonusā un jums ir iemesls iziet no mājas, bet būs jāsamierinās ar to, ka draudzene Gaļa vienmēr kavē 2 stundas.
Autora padoms. Draugi pēc 65 – kā garšvielas zupā. Var arī bez, bet ar viņiem – garšīgāk. Galvenais – nepārsālīt! Lai draudzība ir “elastīga”: Komunicējiet, kad gribas. Sakiet “nē” kad vien tā gribas. Un atcerieties: labākie draugi – tie, ar kuriem var klusēt pa telefonu un nesatraukties.
P.S. Un ja nu jūs tomēr nolemjat, ka draugi nav vajadzīgi, vienkārši pasakiet viņiem: “Es esmu pagaidām meditācijas režīmā.” Iespējams, viņi sapratīs. Vai vismaz pārstās zvanīt 7 no rīta ar jautājumu: “Tu atceries, kā mēs 90. gados…?”
